Stāsts par lielajiem formātiem...

Mans pamatdarbs ir ikonu gleznošana un miniatūras. Nereti nododos grafikai, kas patiesībā ir mana pirmā mīlestība mākslā. Bet, tas jau cits stāsts... Bet ir vēl viens, manuprāt, svarīgs virziens, kas mani interesē. Un tā ir gleznošana ar eļļu, kombinācijā ar pigmentiem. Gleznošana lielos formātos. Protams, īstenie lielformātu meistari, varētu pastrīdēties ar mani par terminu "lielformāts". Bet, saprotiet, man - miniatūristam, māksliniekam, kas vislabāk domā mazās formās, viens metrs jau arī ir lielformāts!

Ko es pētu? Mani interesē eļļas krāsas mijiedarbība ar pigmentu vienā plaknē. Tas nav nekas jauns mākslā. Mākslinieki jau sen strādā, kombinējot dažādas tehnikas un materiālus. Mani interesē tieši tas punkts, kādus sev vēl neizzinātus plašumus es varu sasniegt, lai izteiktu, dažkārt, izkliegtu savu domu? Ikonu gleznošanā ļoti svarīgs moments ir klusums, miers, maksimāla koncentrēšanās uz galveno vēstījumu, ko man, kā māksliniekam ir jāpanāk savā darbā. Tas viss tiek sasniegts ar krāsas simboliku un līnijas raksturu, Ikonas "skanējums", velkot paralēles ar mūziku - tas jau ir katra mākslinieka individuālais pieskāriens. Šo jautājumu par "skanējumu" es cenšos risināt lielos laukumos ar toni. Vai es spēju sasniegt maksimālo koncentrāciju uz galveno tikai ar krāsas toni, bez detaļām, vēstījuma spēku, dziļumu? Vai es spēju sasniegt klusumu, kas ir tik svarīgs ikonās? Tāpēc es gleznoju lielos audeklus - tas ir mans meklējumu ceļš, tie ir mani jautājumi un arī, iespējams - atbildes.

Darbs "Uzlecošās saules zeme" ir stāsts par cerību. Stāsts simbolu valodā. Studējot ikonogrāfiju, viena no svarīgākajām zinībām ir krāsu simbolika. Tieši tāpēc, ikonas dēvē par evaņģēliju krāsās. Katram tonim ir sava simbolika. Arī darba strukturēšana - kādā secībā tiek gleznota ikona, kas pirmais un, kas pēdējais - arī tam ir simboliska nozīme. Pēc šādas struktūras es arī gleznoju lielos audeklus - kādā secībā, kas tiek gleznots, tā ir stāsta nozīmīga daļa. Kā dabā un cilvēka dzīvē, viss notiek secīgi. Pirmais tonis, ko uzliku bija baltais. Vairākos slāņos, miksējot ar pelēko un zilo, tuvojoties dūmakaini baltajam. Kāpēc? Baltai krāsai ir tā pati nozīme ikonu gleznošanā, kā zeltam - tā ir Dievišķā gaisma. Šajā gaismā es redzēju sārtu sauli, kas pamazām parādās mums caur dūmakaini balto, līdz sasniedz savu kulmināciju centrā. Sarkanajai krāsai ir ļoti specīgs emociju kods, tas ir gan ciešanu, gan varas simbols. Visspēcīgākā krāsa, kas rosina domāt. Blakus ir mazs, melns aplis. Tā ir maza planēta, kas riņķo ap sārto sauli un akumulē visu to dvēseles smagumu, kas līdzsvaro mūsu dzīvi. Tas var būt arī melnais caurums, kas kādā brīdī var aprīt lielo, sarkano sauli... Vienmēr būs kaut kas, kas spēs "aprīt" cerību. Blakus ir neliels zils laukums. Ūdens? Jā, ūdens ir dzīvības pamats. Iespējams, tā klātbūtne neļaus saulei pazust? Dievišķās, baltās gaismas ieskauts, norisinās šis cerības un izmisuma process. Kā pluss un mīnuss...

Kā vienmēr, atstāju "telpu" Jums, skatītāji, ieraudzīt savas atbildes šajā gleznā. Man ir bijusi saruna ar kādu manas izstādes apmeklētāju par to, kā viens darbs aizkustināja viņu līdz asarām. Un es dzirdēju brīnisķu stāstu par savu darbu.... Stāstu, ko cilvēks "izlasīja". Tas ir tas trauslais, netveramais dialogs mākslinieka un skatītāja starpā.

Vairākos darbos es risinu šos jautājumus: LASIET ŠEIT!   ARĪ ŠEIT! 

"Uzlecošās saules zeme". Eļļa, pigments uz audekla. 1,20x1m. 2022.

Ar šo darbu piedalos izstādē "Mākslas dienas 2023. Atspulgs. Atmiņas". Latvijas Mākslinieku savienība, Rīga. Informācija: ŠEIT!

Iegūtā izglītība mākslā, ikonu gleznošanā un, līdz ar to teoloģijā paver man plašas iespējas uzdot jautājumus, doties meklējumos gan Dievišķajā, gan cilvēciskajā dimensijā...

Un tas ir aizraujoši!